Bildes


Tilti II-19
Tilti II-19

Pieslēgties

Pašlaik pieslēgušies:

None


Designed by:

Par potīti un ekstravaganci. Drukāt E-pasts
Autors Mareks Sarnovskis   
Multithumb found errors on this page:

There was a problem loading image http://www.airporthotels.com/blog/wp-content/uploads/2009/12/broken_leg.jpg
There was a problem loading image http://www.airporthotels.com/blog/wp-content/uploads/2009/12/broken_leg.jpg

altSen nebiju rakstījis. Dzīves paradoksu jau pietiek, bet nav laika apstāties un sakopot domas. Tad pēkšņi tāds brīdis pienāk, kad neko citu nespēj darīt, kā vien domāt. Parasti tas iemesls ir ģipsis. Visbiežāk - uz kājas.
Es īsi. Nenogurdināšu Jūs ar liekvārdību vai mākslinieciskiem tekstiem, jo mans stāsts ir pagalam naivs un vietām pat banāls.
Pirmdienas florbola treniņā izmežģīju kāju. Sāpēja drausmīgi, bet, komandas biedru iedvesmots un praktiskās palīdzības savaldzināts, tiku nogādāts traumpunktā. Uzņēma laipni. Īpaši sievietes un kungs, kurš mani stumdīja ratiņkrēslā starp rentgena uz procedūru telpu, kur laipni tiku iekārtots. Kopā ar jaukām dāmām (māsiņām) gaidījām lielo vīru, kuram bija lemts noteikt manu turpmāko likteni. Rentega uzņēmumi jau bija redzami blakus esošajos monitoros...

Ķirurgs (identificēšu šādi) ieradās kā īsts profesionālis – visu zinu, nekā jauna, viss ir niecība un, maigi sakot, es nevienam neko neesmu parādā.
Sekoja divi pieskārieni potītes rajonā, kas manai vīrišķībai bija kauna traips, jo dāmas dzirdēja manu neslāpēto vaidu. Paskatījies monitorā, Ķirurgs jautāja “kur dzīvo?”. Pēdējās desmit minūtēs uz šo jautājumu biju atbildējis jau 3 reizes. Tas pats, protams, arī par vārdu, uzvārdu un personas kodu, laikam. “Kur strādā?”, un iesējams vēl līdzīgi jautājumi. Kad es apjautājos, kas man tur ir tajās bildēs, Ķirurgs teica vienkārši “atlūzums, jāliek ģips”. Māsiņas sāka to gatavot.
Ķirurgs man izskaidroja, ka “noteikti rīt pie ģimenes ārsta, noformēt slimības lapu, jo kādu laiku  vairs nestrādāsi” Pārjautāja, vai man viss skaidrs? Kad mēģināju konkretizēt, Ķirurgs, uzvilkās nepajokam, jo acu orbītas izmainījās par vairākiem milimetriem. “Priekš kā es Jums visu iepriekš teicu?”, viņš laikam uzskatīja, ka esmu pazemojis viņa sirdskaidro personību ar savu pārjautāšanu un neizpratni. Tad vēlreiz pateica, lai ierodos rīt pie ģimenes ārsta un uzsvēra: “skaidrs?” Es teicu: “skaidrs pagaidām, bet, vai drīkst pajautāt, ja rodas jautājumi?”. Ķirurgs deva man šo iespēju, bet jau sapratu, ka noteikti to neizmantošu.
Mums dialogs neizdevās. Iespējams manas necilās personības dēļ.
Tad māsiņas uzlika man ģipsi. Vienīgais, ar ko Ķirurgs piedalījās bija norādījums “deviņdesmit grādi” Māsiņas izskaidroja, ka piepamps būs tā un tā, un kas jādara. Tiku pienācīgi izvadīts līdz komandas biedra automašīnai.
Nakts bija smaga, gulēju fragmentāli. Potīte sāpēja visās pozās. Pienāca nākamā diena. Pampums spieda ģipsi, ģipsis pampumu. Tikko pakusties - sāp divreiz vairāk. Protams, ceļš uz tualeti bija īpaši nozīmīgs, jo tieši tad spilgti uzausa atmiņā Ķirurga norādījumi par došanos pie ģimenes ārsta nākamajā dienā.
Iedomājos ģimenes ārstu sazvanīt. Vienā no desmit reizēm reģistratūra pacēla un centās savienot, bet neveiksmīgi. Pagāja vēl viena pusgulēta nakts, nedaudz sāpes mitējās, tomēr tikko bija kustība, atkal atjaunojās. Trešdien izdevās sazvanīt ģimenes ārsta kabinetu, dakteris, kurš aizvietoja manu ģimenes ārstu, izskaidroja, ka pacientam jāierodas pašam, turklāt, vēl ar visām bildēm, kuras pašam jāsavāc no rentgena kabineta slimnīcas ēkā.
Lūk, šis ir mana raksta iemesls. Vai mēs esam tik mentāli vājas būtnes (lai neteiktu - trulprāši), ka mums ir izcili antiloģiska (turklāt, ārstu atbalstīta) sistēma, kas paredz cilvēkam ar tikko uzliktu ģipsi, nākamajā dienā būt pie ģimenes ārsta, lai noformētu to svarīgāko - papīrus. Un pa ceļam, uz vienas kājas lēkājot, jāpaķer vēl rentgena uzņēmumi.
Es neesmu pensionārs, vai vientuļš cilvēks kādā pilsētas nomalē vai laukos, kuram ar sabiedrisko transportu jānokļūst pie ārsta ar ieģipsētu kāju. It kā, tad jau man nav ko cepties, vai ne? Bet tieši tāpēc atļaušos, tādas veselā saprāta perversijas profesionālas medicīnas aprūpes pagalmos uztvert nevienaldzīgi.
Mūsu vecie un vientuļie cilvēki jau sen ir sapratuši, ka satriekta jeb salauzta dvēsele mūsu pilsētā (iespējams arī valstī, nezinu, kā ir citur) sagādā mazākas rūpes nekā izmežģīta potīte.
Iespējams kļūdos tēzes uzbūvē. Mazāk iespējams – būtībā.
To pierāda tas, ka mums katram ir savs līdzīgs stāsts par izvaroto “daktera sūtības” ideju un zvēresta garu. Vienīgi, jau ir apnicis stenēt un sūdzēties. Iespējams, man tas vēl priekšā.
Kad noņems ģipsi, no jauna skriešu un lēkšu. Domāšana atkal kļūs fona parādība.
Un galu galā, tas pat ir diezgan ekstravaganti – uz vienas kājas palēkāt ar rentgena uzņēmumiem padusē.


M. Sarnovskis

Publikācija laikrakstam “Brīvā Daugava”

Pēdējās izmaiņas: Svētdiena, 08 maijs 2011 11:18
 

Komentāri  

 
0 # Dāvida dēls 2010-10-20 23:50
O, tu publicējies presē? 8)
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt