Bildes


Nometne-5
Nometne-5

Pieslēgties

Pašlaik pieslēgušies:

None


Designed by:

Mētras lapa


Ziemassvētki 2010 Drukāt E-pasts
Autors Mētra   

alt Mēģināšu īsi aprakstīt mūsu mīļās un sirsnīgās draudzes šī (2010) gada Ziemassvētkus, tīri arhīviem nolūkiem, jo, kā jau zinām, laiks nestāv uz vietas un pagājušais mēdz ātri aizmirsties.

Tad nu tā, piektdienas vakars tika atvēlēts ģimenei, un Ziemassvētku sajūtu baudījām sev tuvāko cilvēku pulkā, jāpiemin gan, ka Sarnovsku ģimenei šajā dienā pievienojās mūsu cienītais un ļoti mīlētais dzejnieks Jānis Rokpelnis (sīkāk par vakara norisēm šajā ģimenē jautājiet Marekam vai Ilutai). Sestdien Rokpelnis turpināja ciemoties mūsu ģimenē un tika pie diezgan piemīlīgas cepurītes.

Pēdējās izmaiņas: Sestdiena, 12 februāris 2011 11:59
 
Par mūsu braucienu uz Mēmeles pansionātu Drukāt E-pasts
Autors Mētra   

altNolēmu tomēr uzrakstīt nelielu rakstiņu par mūsu braucienu uz Mēmeles pansionātu.

Pēdējoreiz tur ciemojāmies pavasarī, ap Lieldienām, solījāmies atbraukt vasarā, bet, kā jau mēdz gadīties, atradās kaudzēm „svarīgāku” darbu un laiku pratām izbrīvēt tikai oktobra beigās.

Nolemtajā datumā, kas bija 30. oktobris un sestdiena, mēs – es, Sigita, Andra, Auseklis, Ruta (F), Fons un mana draudzene Anna, apņēmīgā noskaņojumā, ar krāsām, makaroniem un cepumiem ieradāmies pansionātā. Izbiruši no draudzes lieliskā busiņa, mēs iekritām mūsu mīļoto Mēmeles draugu siltajos apskāvienos. Dažs labs pat nobirdināja kādu asaru atkalredzēšanās priekā.

Tā kā mums nebija neviena pienācīga vadītāja, darbošanās izvērtās diezgan haotiska, tomēr beigu beigās visi bija apmierināti. Mācījāmies radīt savu rudeni – zīmējot, līmējot un krāsojot. Makaronus, nokrāsotus, izmantojām brīnumdaiļu rotu darināšanai un kad katrs bija radījis kādu daļiņu no mūsu rudens, mums bija laiks patērgāt pie siltām tējas  krūzēm un cepumiem. Pasākums bija visnotaļ pozitīvs.

Šādi apciemojumi allaž noved pie interesantām pārdomām un atziņām. Šobrīd es domāju par to, ka, kaut arī mēs esam raduši noskatīties tādos cilvēkos kā mūsu Mēmeles draugi ar zināmu devu žēluma un līdzjūtības (varbūt klusībā pateicoties Dievam par to, ka esam apžēloti un piedzimuši veseli un „normāli”, ka mūsu bērni ir veseli), tomēr jāatzīst, lai cik pretrunīgi arī neizklausītos, ka viņus Dievs ir apžēlojis, viņi jau ir uzvarējuši, jo viņi ir mūžīgie bērni – vai spējat iedomāties? Mums jākļūst kā bērniem, lai iekļūtu debesu valstībā, bet tas ir gaužām grūti, jo viss attīstās, nemitīgi par kādu jārūpējas, jāpieņem lēmumi utt. Mums ir izvēle, vai nav lieliski? (Mani gan šis fakts nesajūsmina.) Un pat, ja viņi ir zaudētāji dzīvē (te gan var vēl diskutēt), kas gan ir dzīve pret mūžību?

alt Skatīt citus attēlus ....

Pēdējās izmaiņas: Svētdiena, 03 jūlijs 2011 08:23
 
Manas kristības Drukāt E-pasts
Autors Mētra   

Mētras kristībasManas kristības notika 2010. gada 12. septembrī. Nu jau ir pagājis mēnesis kopš tās dienas – mana mūža svarīgākās dienas.
Protams, jautājumus par manas izvēles iemesliem un izmaiņām dzīvē pēc kristībām uzklausīju pietiekoši daudz, tomēr viennozīmīgas atbildes man nav.
Visiem labi zināms ir tas, ka esmu uzaugusi kristīgā ģimenē, kristīgā sabiedrībā, šo iemeslu dēļ, iespējams, daudziem kristiešiem (jo īpaši ne mūsu draudzes locekļiem) rodas manāma neizpratne par to, kāpēc tikai tagad. Nedomāju, ka tikai savos 20 gados esmu sasniegusi apzinīgu vecumu (droši vien, ka te vēl varētu strīdēties). Par kristībām domāju jau varbūt 3 vai 4 gadus, tomēr kaut kas man allaž lika sajust, ka neesmu gatava. Es gan nekad neesmu gaidījusi kādu neapstrīdamu parādību vai zīmi, „īpašo sajūtu”, kas atklātu man viennozīmīgo Dieva gribu, kaut kādā mērā esmu vienmēr sajutusi, ka manā dzīvē nav paredzētas tādas atklāsmes, tomēr, varbūt pat dīvainā kārtā, tas nav iedragājis manu ticību. Šī ticība man ļauj visā un visur saskatīt Dieva klātbūtni.
Pēdējais gads manā dzīvē nav bijis no vieglajiem, detaļās neiedziļināšos, bet, iespējams, tas bija iemesls manām dziļajām ilgām pēc patiesas piederības draudzei un Dievam. Tagad esmu iemantojusi šo piederību, un sajūtu, ka nekas nespēs mūs šķirt, tāpēc, kaut arī es nezinu vēl pa kādiem ceļiem Dievs mani vedīs, es zinu, ka tie vairs nav mani ceļi, un tas ir liels mierinājums.

alt alt alt attēli no kristībām...

Pēdējās izmaiņas: Svētdiena, 08 maijs 2011 11:19