Bildes


Ērberģe-4
Ērberģe-4

Pieslēgties

Pašlaik pieslēgušies:

None


Designed by:

Noziedznieka stāvoklis Drukāt E-pasts
Autors Mareks Sarnovskis   

b_150_100_16777215_0_http___t1.gstatic.com_images_q=tbn_ANd9GcRImAxxZJCNsce6h4g9BCv7govH-JfahNJs106-Njs560y3PWU.Ir būtiski jautājumi, kurus vajadzētu sevī periodiski saklausīt.

Galvenais jautājums: iekš kā ir jāsaprot, kas ir Kristietība? Ko nozīmē apzīmējums – kristietis? Kādā veidā cilvēks sasniedz šo būtību? Kādā veidā cilvēks kļūst par kristieti?

Vai tas ir kristietis, kurš ir izlasījis Svētos Rakstus. Vai tas, kurš ir izlasītajam noticējis, zina liturģijas vai pielūgsmes procesu nozīmi, kurš piedalās Dievkalpojumos, lieto Svētos Sakramentus?

Kāds teiks, ka “Nē, ar to nepietiek! Vēl ir vajadzīga attiecīga dzīve, atbilstoša kristietības standartiem”. Bet ko tas nozīmē? Kāda ir tā dzīve? Kurš to saprot un spēj paskaidrot? Vai šis skaidrotājs ir “labāks” par citu skaidrotāju?

Kāds profesors savā garīgajā seminārā veica kādu pamācību saviem studentiem pirms pēdējās lekcijas. Viņš sapulcināja studentus un stingri teica: “Jūs esat 5 gadus mācījušies būt par garīgiem ekspertiem. Sagādājiet man Velnu personīgi uz mūsu pēdējo lekciju. Vajadzētu aprunāties.”

Studenti apspriedās un kopīgi personificēja kādā no draugiem velnu. Profesors uzjautā: “Redzat viņu?” Studenti atbild: “Redzam.” “Tad aprunāsimies ar viņu, pieņemsim eksāmenu”, teica profesors un pievērsās nelabajam ar dažādiem mācības jautājumiem.

-               vai Tu tici Dievam?

-               Es, nevis ticu, kā jūs to, niecības, dariet, bet zinu Dievu, (smejoties par mīkstajiem studentiem velns atbildēja)

-               vai Tu tici, ka Tas ir Trīsvienība?

-               Ak, Jūs, bērnudārzs, es zinu, man tam nav jātic.

Un tādā veidā pa visiem ticības jautājumiem velns atbildēja, smejoties un norādot uz savu pārākumu: “visam, uz ko jūs ticat, es to zinu un vēl vairāk zinu nekā jūs spētu jebkad. Tas, kas Jums ir rakstīts ir vien vārga atblāzma no tā, ko es pazīstu un zinu, jo es esmu tās pasaules iemītnieks. Vai tad nesaprotat, ko apustulis Pāvils ir rakstījis jums – mēs redzam kā miglainā spogulī... bet es redzu visu sejā”

Vēl profesors uzdeva daudzos jautājumus par Baznīcas vēsturi, par teoloģijas vēsturi, par liturģijas procesiem un nozīmi, par kanoniem un dogmatiem. Velns bija absolūta enciklopēdija. Īsts kristietis.

Tad pēkšņi profesors ierosina: “Tad pielūgsim kopā?” Tajā brīdī students izskrēja no klases.

Šis stāsts no profesora puses bija pamācība jaunajiem Kristīgās Baznīcas kalpiem par to kā vajadzētu uztvert jebkuram kristietim tik svarīgo: zināšanas, ticību, ka tās nepadara cilvēku par kristieti. Velns pat zina visu, nevis tā kā mēs – vien ticam uz to visu Un joprojām paliek velns. Mēs tik ļoti dažreiz mierinām sevi un pat lielāmies, ka daudz maz visu saprotam, varam paskaidrot vai zinām un ticam uz Svēto Rakstu mācību. Bet tas nav Kristīgās ticības būtība. Kas tad? Lūgšana? Bet baznīctēvi jau pirmajos gadsimtos ir teikuši “ar lūgšanu cilvēks var nonākt Dieva klātbūtnē, bet var arī ietikt velna tīklos un pievilts atrasties dziļākajā bezdibenī.” Tātad arī lūgšanas var būt dažādas: glābšanai vai pazudināšanai: atceramies muitnieka lūgšanu un farizeja lūgšanu templī, kurš lūdza visu pareizi – baznīcas likuma diktēts. Ko mēs izlasām? - muitnieks bija taisnots, ne farizejs. Tātad arī “pareizība” jeb pareizā ticēšana nav tā, kas glābj, kas mūs padara par kristiešiem. Protams “pareizība” var būt par kaut kādu otršķirīgu rādītāju, bet noteikti ne galvenais. Cilvēks var beigt visas Bībeles skolas un akadēmijas, bet nesaņemt to Kristietības autentisko būtību. Vai pirmie kristieši bija izglītoti? Vai pirmie Baznīctēvi, kurus mēs lasām un brīnāmies – kā viņi spēja līdz tādam nonākt, ja nākuši no pilnīgi svešas vides savām atziņām? Kas ir glābjošais moments kristietībā? Kas ir tās būtība?

Ja mēs šeit būtu kādā Pasaules reliģiju konferencē, tad dzirdētu dažādās balsīs vienu vienīgu teikumu – vajadzēs ticēt pareizi un izpildiet pareizi mūsu reliģijas uzstādījumus. Tikai viena balss būtu, kas teiktu – nē, tā nav taisnība, ne ar to glābjas cilvēks. Tas būtu Jēzus no Nācaretes.

Visi noteikti brīnītos un jautātu Viņam, bet kas tad ir tas, kas glābj cilvēku?

Tad kristus norādītu uz kādu cilvēku, kurš toreiz uz Golgātas kalna bija Viņam labajā pusē – to bandītu, smagus noziegumus vai noziegumu darījušu cilvēku. Viņš pirmais tika glābts.

Ko izdarīja tas bandīts, ka viņš tika izglābts? Turklāt arī vēlāk mācekļi, sekotāji uz gadu tūkstošiem nesa šo patiesību, kuru Kristus atklāja par kristietības būtību – visi lielie Kristīgās Baznīcas vīri, svētie, varoņi, kurus mēs spējam vien apbrīnot, visi kā viens uzsver – tikai tas, kurš kļūs kā tas noziedznieks Golgātas kalnā, būs glābts. Ja cilvēks nekļūs kā šis noziedznieks (nenonāks šādā garīgā stāvoklī), tad nebūs ar Kristu Debesu Valstībā. Glābšanas nebūs.

Kas tas ir par stāvokli?

Kad atceramies tos nedaudzos vārdus, ko šis noziedznieks ir teicis tajā situācijā, kad norit tas dialogs starp diviem noziedzniekiem, tad atklājam šo svarīgo lielo noslēpumu. Viņš atbild: piemini mani... jeb citiem vārdiem “atceries mani, jo es tur nekad nebūšu. Tu piemini mani, jo es zinu, ka nekad tur nenokļūšu, kur būsi Tu.” Momentā bija fantastiska atbilde: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē." Lūk, kur ir Kristietības būtība - mūsu stāvokļa apziņa un apjēga par sevi – kas mēs esam; kas esmu es.

Protams, mēs varam pateikt, ka mēs neesam nevienu noslepkavojuši, tas bija liels noziedznieks, un tādēļ spēja tā domāt par sevi... mēs neesam tādi kā viņš – tas lielais bandīts- tieši tad mēs kļūstam līdzīgi otram noziedzniekam, kurš nespēja samierināties, atzīt savu vainu un līdzdalību pie savām ciešanām un sāpēm. Tieši tad mēs kļūstam līdzīgi tam farizejam, kurš lūdzās Dievam ar savu “pareizību”.

  1. Pazemība, īsta grēkatziņa un pastāvīga tās kopšana (sapratne par savu slimo dvēseli, par savu grēkiem saēsto gribu un viltīgo cilvēka dabu, nederīgs cilvēks). Mums labpatīk sevi ievietot paradīzē kaut kā pēdējo, pašā maliņā kaut kur. (Tik lepns es neesmu, ka man jābūt Dieva tuvumā.) Bet tas noziedznieks uz to necerēja. Viņš skaidri sevi pazina un zināja, ka tur nebūs.
  2. palīgā sauciens (nevis tad, kad ir bezizeja, notiek slīkšana un smeļas mutē, bet tad kad ir sašutums par sevi, īsta sevis apzināšanās, adekvāts novērtējums). Tad, kad noziedznieks saprot savu stāvokli un viņam viss ir skaidrs par sevi, tad viņš sauc palīdzību priekš tās vietas, kur viņš būs – lai tur, kur būs Dievs, par viņu tomēr zina. Lai paliek vismaz kaut kāda cerība. Tas mums arī pasaka kaut ko par elli – eksistence pilnīgā aizmirstībā un bezcerībā.

Šeit mēs ieraugam kādu garīgu kopsaucēju, kas raksturo Kristietību: savas bojāejas atskārsme, redzamība ir glābšanas ceļš. Cita nav. To īpaši akcentēja Svētie un Kristīgie Baznīctēvi, kuri visu laiku pavadīja iekš garīgām cīņām.

Kas ir Kristus? Pestītājs. Bet kas ir vajadzīgs man? Palīgs, jo ar mani nav tik traki, ka mani ir jāglābj. Iespēja, jo es pats gribētu ar visu tikt galā. Cilvēks, vēsturisks fakts, jo mani neinteresē sen bijuši notikumi, par kuriem īsti nekas nav zināms. Utt.

Kristus ir Glābējs, vien tad, ja saproti, ka Tev nevar palīdzēt, Tevi var tikai glābt.

Šeit ir izpratne par grēku, kurš izpaužas kā nāvējoša slimība, kas ir Tevī dziļi iekšā. Šeit ir izpratne par veidu kā ārstēties – klausīt Ārstam.

Otra lieta ir kāds princips, ko mēs saucam par savu atbildību. Svarcēlājs pakāpeniski liek sev klāt svaru, lai kļūtu stiprāks. Tas nozīmē, ka jāsāk ir ar to, ko vari konkrētajā brīdī izdarīt. Esi uzticams pie mazuma, lai Dievs dod vairāk.

Baznīctēvi piekodina: “Ja redzi kādu lidojam uz debesīm, tad novelc viņu aiz kājām pie zemes atpakaļ”. Entuziasti, degošie jaunieši nereti nenojauš, ka vēl nav saskārušies ar jautājumu kādēļ Dievam kaut ko vajag? Un tādu lietu kā klusumu, mieru, dvēseles higiēnu viņi uztver kā svētulīgu laika šķiešanu.

Labie darbi palīdz cilvēkam ieraudzīt savu nederīgumu nevis pelna glābšanu. Viens svētais mūks uz nāves gultas mirdams kaut ko čukst. Mācekļi, apkārt sastājušies, jautā: “Sisoj, ko Tu lūdzies?” Sisojs: “Es lūdzos, lai Dievs man vēl iedod kaut nedaudz laika grēku nožēlai.” Mācekļi: “Sisoj, bet tava seja ir tik gaiša, ka mēs brīnāmies, no kurienes tāds spīdums, ka visa istaba laistas,  kur nu Tev vēl kādi grēki varētu būt!!!” Un mūks atbildēja: “Es pat nezinu, vai patiesi esmu licis sākumu savai grēknožēlai”.

Var lūgties svētas un skaistas un pareizas lūgšanas bez grēku nožēlas pārdomām, bez uzmanības, dievbijības izjūtas. Baznīctēvi ir teikuši saviem mācekļiem: “Jūs esat pieraduši pie lūgšanas vārdiem kā citi pierod lamāties.”

Mūsu dzīvē ir kāds skaidrā prāta kopšanas ceļš, pa kuru mēs nonākam pie Golgātas kalna. Ieklausāmies SAVĀ noziedznieku dialogā. Tad Kristus cilvēku glābj un vēlāk Kristietība atklāj cilvēkam līdzekļus kā turēties pie savas glābšanas stāvokļa, lai zemes dzīve būtu Evaņģēlija aicinājuma cienīga.

Svētie Raksti.

Lūk. ev. 18: 10-14
10 "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. 11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. 12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. 13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! 14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."

 Lūk. ev. 23: 32-43
32 Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. 33 Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. 34 Bet Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. 35 Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: "Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais." 36 Un arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa 37 un sacīja: "Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!" 38 Un virs Viņa bija uzraksts: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ. 39 Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!" 40 Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! 41 Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis." 42 Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!" 43 Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."

 2. Tim. 3: 14-17
14 Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, 15 un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. 16 Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, 17 lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.

Pēdējās izmaiņas: Trešdiena, 20 jūnijs 2012 22:11
 

Komentāri  

 
0 # Dāvida dēls 2012-05-21 18:37
Mm, Marek, tas piemērs ar profesoru, studentiem un velnu- kas tas?- es domu sapratu, bet tehniski? izklausās pēc spiritisma kaukāda.... personificē, velns atbild, izskrien no klases..
"Viens svētais mūks uz nāves gultas mirdams kaut ko čukst. Mācekļi, apkārt sastājušies, jautā: “Sisoj, ko Tu lūdzies?” Sisojs: “Es lūdzos, lai Dievs man vēl iedod kaut nedaudz laika grēku nožēlai.” Mācekļi: “Sisoj, bet tava seja ir tik gaiša, ka mēs brīnāmies, no kurienes tāds spīdums, ka visa istaba laistas, kur nu Tev vēl kādi grēki varētu būt!!!” Un mūks atbildēja: “Es pat nezinu, vai patiesi esmu licis sākumu savai grēknožēlai”."----
Es necenšos sev paturēt sava labuma/derīguma cerību, bet kā šis piemērs vairo cilvēkā cerību? Jo tas izklausās kā- nu ja jau sim, kam miesa jau spīd, knaps sākums, tad ko cerēt pārējiem?"- tas mudina uz centību miesā, es nesamanu tai notikumā cerību, bet gan bezcerību un tas mani mudina uz nepaļaušanos(ne jaukt ar pašpaļāvību), cilvēki ar daudzko mokās- sviestojas visādi, ir vai nav patiesi jaundzimuši, ir vai nav Svētā Gara apzīmogoti, utttt- ate vēl cienījams brālis saka ka, redz, varbūt pat neesot vēl grēknožēlu sācis, traks var palikt šitā. Es spriežu apzināti "tējkanniski", kā standarta cilvēks, nevis uztjūnētas versijas kristietis, un tas tomēr prasa detalizēšanu, nu, iztirzājumu.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Ruta 2012-05-23 00:57
Bet pārdomu konteksts ir par to, ka nepelnīti topam izglābti. ;-)
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Dāvida dēls 2012-05-25 19:42
Šaubu nav ;-)
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Mareks 2012-05-24 00:29
1. piemērs par profesoru ir ilustratīvs
2. tas piemērs vairo cilvēkā cerību, jo tuvojoties gaismai tumsa atkāpjas un apslēptie mēsli kļūst pamanāmi.
***
Mana sprediķa centrā ir Evaņģēlija fragments par diviem noziedziniekiem līdzās Kristum Golgātas kalnā. Kristietības jēga kļūst dziļāk saprotama, ja ieklausamies dialogā, pateicoties kuram ieraugam pirmo cilvēku glābtu mūžībai. Tā noziedzinieka stāvoklis ir nepieciešams arī Sisojam, neskatoties uz to, ka vaigs jau spīd ;)
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Dāvida dēls 2012-05-25 20:09
Nu ilustratīvs, ilustratīvs, bet...

Nu tad cerību jāvirza uz to, ka Viņš ir visa iesācējs un arī pabeigs to visu mūsos. Mani itin nemaz nepriecē doma, ka mēs bariņā kaukā centīsimies, centīsimies, tad beigās tāpat īsti mierīgs miegs nav, sak, ej nu sazin, kā TUR izspriedīs. Vaigs mums īsti nespīd(un skaidrs tak, gana labs nav neviens, paldies Dievam!), a Dievs mīt nepieejamā gaismā un tā tālāk...
Manī kautkas iespīdas(ja iespīdina) tad, kad Viņš parāda Sevi iekš visa, manā gļēvumā un trulumā Viņš parāda, ka "Es pats nomiru un Esmu mūžam dzīvs un visus vilkšu pie Sevis(mm, Tēva?)", ka ir bezgalīgi ieinteresēts manī, cilvēkā. Un iekš tā, ka Viņš ir kļuvis viss priekš manis(mums), ir absolūti nodevies par/mums, man mati ceļas stāvus, un Svētais Gars aicina uz nožēlu. Nu kur vēl ir kautkas tāds, mm? Tas ir precedentu precedents. Man, šķiet, viss notiek otrādā secībā- nevis redzu mēslus un tad skatos no kurienes spīd, bet gan ieraugu, kas spīd un tad saredzu mēslus.

Interesanti, ka aids/hiv slimniekiem ir tikai ierobežots apārstēšanas mierinājums, jo izārstēts netiks, bet man manā nāvē ir iespējama atpūta, ir nedziestošs mierinājums, un nekas netiek nolauzts, satriekts vai iznīcināts, nē, Viņu nevar nozagt vai atņemt, nu vai tas nav KAUT KAS- nāve, kurai NEKAS nespēj atteikt vai pretoties, nāve NESPĒJA Viņu saturēt, aizturēt, noturēt. Atvainojiet, esmu emocionāls, taču Dievs patur manī cerību. Prieks ar jums runāties.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Ruta 2012-05-26 00:05
Edgar, man patīk Tava emocionalitāte. Tas, kā Tu iededzies par Kristu kā mūsu dzīves centru. Nu, padalies ar mums kādu svētdienu! Tā kolorīta mums pietrūkst, kad Tu klusē.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Dāvida dēls 2012-05-26 15:55
:oops:
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Nita 2012-06-20 11:15
Cik cilvēku tik viedokļu! Pārlasīju šo rakstu vairākas reizes un iespējams atgriezīšos te vēl rīt.
Ir iemesls padomāt. Gan pa nāvi, gan par dzīvi un arī grēku nožēlu.
Un mēs neviens nezinam, vai esam pelnījuši grēku atlaidi...
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Mareks 2012-06-20 13:03
Viedokļu daudzums Patiesībai postu nedara. Vien vairo savu muļķību.
Kā mirt? - Ir svarīgāks jautājums par - "kā dzīvot?"
Žēlastība pelnīšanu neparedz. Īsta Žēlastība ir netaisnīga un nepelnīta.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Nita 2012-06-20 14:36
Patiesības mēdz būt dažādas. Tai skaitā arī ātrākas un vēlākas. Jautājums kā dzīvot ir aktuāls jebkurā brīdī.
Kāpēc īsta žēlastība ir netaisnīga un nepelnīta? Tie tomēr divi atšķirīgi jēdzieni.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
+1 # Ruta 2012-06-20 20:44
Tādā nozīmē, ka tā nav nekādi nopelnāma.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Mareks 2012-06-20 13:09
Klau, bet šitāds vienlaidus teksta blāķis taču iepriekš nebija, ne?
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Nita 2012-06-20 14:37
Nezinu,par ko runā, es te pavisaim svaiga balss. Un priecājos, ka lapa atdzīvojās.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Ruta 2012-06-20 20:43
Man šķiet, Mareks runā par to, ka teksts sagājis vienā masā- bezrindkopām un izcēlumiem. :-)
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
+1 # evalds 2013-05-04 01:33
Citāts:
piemini mani... jeb citiem vārdiem “atceries mani, jo es tur nekad nebūšu..."

piemini=atceries? Es teiktu, ja Dievs kādu min, tad tāds tūlīt pat ir pieDieva. Pieminēt tradicionāli nozīmē aktīvi izsaukt, atsaukt, piesaukt [klāt], ne pasīvi atcerēties. Ja Dievs saka vārdu, tas arī notiek. Tas bandīts to saprata, tāpēc arī lūdz: piemini mani, t.i., saki savu vārdu par mani, lai es būtu pie Tevis.
Bet būtībā Kristus ir izpildījis viņa lūgumu un viņu pieminējis, pirms tas paspēja atvērt savu muti. Jo kā gan citādi viņš to atvērtu?
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Mareks 2013-08-03 00:23
Vai Ēvalds domā, ka tas noziedznieks apjēdza, sakot "piemini", ka būs ar Dievu kopā?
Un, varbūt, Ēvalds domā vēl vairāk! - ka Dievs noziedzinieku piminēja tieši tāpēc, ka noziedznieks to Viņam lūdza izdarīt tieši ar to vārdu - "pieminiet"?
***
Ceru, ka Ēvalds nedusmo par manu ironiju.
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 
 
0 # Ēvalds 2013-08-04 22:42
Ēvalds domā, kas viņš jau apjēdza, ka IR kopā ar Dievu. Tieši tāpēc arī lūdza, tas pirmkārt. Otrkārt, Dievs noziedznieku pieminēja, pirms viņš lūdza. Tieši tāpēc tas arī lūdza. Grozi kā gribi, Dievs vienmēr būs priekšā, jautājums tikai, vai cilvēks būs atsaucīgs un lūgs. Otrs noziednieks redz nelūdza...
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt