Bildes


Pirmsākum...
Pirmsākum...

Pieslēgties

Pašlaik pieslēgušies:

None


Designed by:

Ej un dari arī Tu tāpat! Drukāt E-pasts
Autors Mareks Sarnovskis   
Lk.10:25-37
25 Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?" 26 Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?" 27 Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." 28 Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi." 29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" 30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. 31 Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. 32 Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. 33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. 34 Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. 35 Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. 36 Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" 37 Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat."

Vienmēr, lasot šo rakstuvietu aizdomājos, kādēļ tas rakstu mācītājs brīdī, kad sarunu vajadzētu pārtraukt un baudīt tās auglīgo iznākumu, tomēr uzjautā vēl: "Kurš tad ir mans tuvākais?"
Sākšu ar to, ka ir tādi “labie pagāni”.
Viņi sevi par tādiem sauc, jo viņiem nav jāiet uz baznīcu, lai viņš būtu labs cilvēks un rīkotos krietni. Viņi var būt līdzjūtīgāki, godīgāki un mīlošāki nekā tie, kas sevi uzskata par baznīcas cilvēkiem.
Pielūgsmes laikā lasījām tekstu, kas apstiprina šādu attieksmi un domāšanas veidu. Dievs nav licis tālu prom savus dārgumus, savu likumu, savu pavēli, ka neviens to nevarētu aizsniegt.
Mums katram ir sirdsapziņa, prāts, pieredze, ka neskatoties ne uz ko kaut kādus brīžos skaidri ieskanas Dieva balss.
Labajam pagānam nav vajadzīga baznīca, jo viņš ir labs. Viņš jau tā ir paklausījis Dieva pavēlei bez starpniekiem.
Mēs ejam uz baznīcu nevis tāpēc, lai svinētu to, cik mēs esam labi, bet gan tāpēc, lai pagodinātu Kādu, kas vienīgais ir patiesi labs. Mūsu lasītajā fragmentā lasām par cilvēku, kurš izpildīja Dieva pavēli brīnišķīgā veidā. Viņu dēvē par “žēlsirdīgo samarieti”.
Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi viņu identificē ar pašu Jēzu Kristu, jo viņš parāda pilnīgu žēlastību.
Vīrs, kas ceļoja no Jeruzālemes uz Jēriku, attēlo mūs – cilvēci, kas atstāj svēto pilsētu. Bet ceļā mums uzbrūk laupītāji, tie mūs ievaino un pamet pusdzīvus. Laupītāji ir ļaunais gars, šīs pasaules kārdinājumi un grēki. Jēzus ir labais samarietis, kurš vienīgais izrāda līdzjūtību, žēlastību un mīlestību. Viņš noliecas pār mums, apkopj, iztīra, pārsien mūsu brūces. Viņš mūs aizved uz Baznīcu iedod tās pārvaldniekam divus denārijus un pasaka, iedos cik vien būs nepieciešams atpakaļ ejot.
Šī ir brīnišķīga līdzība, kas norāda, ka mē neejam uz Baznīcu, lai parādītu, cik labi esam, bet gan lai sadziedētu savus ievainojumus. Turklāt mēs nereti tur nemaz neatnākam paši, bet tiekam atnesti.
Šis Evaņģēlija fragments no vēsturnieka Lūkas ir tik daudzšķautņains, ka ieraugām tajā sevi visdažādākajos griezumos.
Mēs visi gribam iemantot “Mūžīgo dzīvību” un slepeni vai iekšēji jebkurš esam jautājuši, “bļin, bet kā lai šo svarīgo lietu izdara?” Mēs arī tāpat kā šis taujātājs varam tēlot pareizo piegājienu un demonstrēt savu ārējo atbilstību standartiem. Jūdu tradīcijas un likuma kontekstā atbilde bija precīza, zināšanu nodemonstrēšana perfekta un gandarījums spilgti izjusts (jūdam tuvākais ir jūds, bet parasti tikai tāds pats taisnais jūds, jo visus pārējos rakstu mācītāji sauc par grēciniekiem un nicināja tos.) līdz brīdim kamēr Kristus izstāsta tālāk sekojošo līdzību par “labo samarieti”.
Un tomēr arī “ mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu” - ir dziļš kādas īpašas reizes Svēto Rakstu studijas cienīgs teksts.
Bet ko nozīmē “savu tuvāko, kā sevi pašu”.
Līdzības momenti ir satriecoši precīzi. Kāds cilvēks (nezinām vai jūds vai pagāns) iet no Svētās pilsētas uz Jēriku, kas bija tā pagrimusī pilsēta. Nepārprotams dabisks cilvēka dvēseles virziens – projām no tā, kam neatbilsti un uz turieni, kur jūties labāk. Cilvēka dvēsele parasti tiecas pēc zemes lietām, pēc dzīves kaislībām.
Mūsu dzīvei uzbrukums parasti ir pēkšņs, negaidīti tiekam atbruņoti un izģērbti, lai arī ar kādu “greznību vai bruņām” mēdzam apsegt savu kaunu.
Paliekam pusdzīvi, jo cilvēks ir nemirstīgs. Dvēsele un miesa ir cilvēks. (“Nebaidieties no tā, kas nokauj miesu, bet gan no tā, kurš ir spējīgs dvēseli iemest galējā tumsībā...”) Savainoti, lēni mirstam savā bezspēcībā.
Iet garām Priesteris un Levīts – iepriekšējās garīgās formācijas pārstāvji. Redz uz ceļa pusdzīvu, savainotu, guļošu asinīs cilvēku; Dieva kalpi iet tālāk. Bauslība. Tie nespēj palīdzēt vai negrib. Tas nav precizēts. Tomēr skaidrs, ka “aiziešana garām” parasti ir nepieiešana klāt, pa gabalu notiesājoša, paštaisna, mazdūšīga, nevīžīga. Bauslība neiežēlojas nekad, bet vienmēr visu ievēro, pamana un redz - “viņi ieraudzīja, bet aizgāja garām”.
 
Palīdz kāds cits – cilvēks svešinieks. No nicinātās cilts. (Samarieši izveidojās Jūdu tautas vēstures gaitās. Tā bija Palestīnas teritorija, kas piederēja 3 Jūdu ciltīm: Dana, Efrēma, Manasses. Šajā novadā bija pilsēta Samarija, bijusī Izraēlas galvaspilsēta. Izraēla Ķēniņa Osijas laikā Asīrijas Ķēniņš Zalamanasārs iekaroju izraēliešus un aizveda gūstā uz Asīriju, bet jūdu vietā nometināja pagānus no Babilonijas (4. Ķēn 17.nodaļa). No šiem nometināto pagānu un ebreju sajaukumiem radās samarieši. Samarieši pieņēma Toru un pielūdza Jegovu, bet nepārstāja savu dievu pielūgšanu. Kad jūdi atgriezās no Babilonijas gūsta, tie sāka celt Templi. Samarieši vēlējās piedalīties, bet ebreji to tiem neatļāva. Vēlāk tie uzcēla sev savu templi uz Harīza kalna. Pieņemot Toru, tie nepieņēma Praviešus un citus Jūdu Svēto mantojumus. Tādēļ jūdi tos uzskatīja par Pagāniem, pat vēl sliktākus par pagāniem, nepieņēma viņus savā sabiedrībā un neielaidās it nekādās attiecībās.)
Pilnīgi citas garīgas formācijas nesējs. Viņš arī ierauga, pienāk klāt un sirds tam iežēlojas. Viņš izrādīja to žēlastību, kuru parasti parāda vistuvākajās radu un draugu attiecībās – rūpīgi apkopa: noskaloja un dezinficēja brūces ar vīnu, iesmērēja ar eļļu, lai mazāk sāp, pārsēja ievainojumus, uzcēla savam ēzelim mugurā un aizveda uz tuvāko viesnīcu (mājvietu). Tur turpināja aprūpēt cietušo, bet kad īslaicīgi devās prom, uzticēja to namsaimniekam aprūpēt, par to atsevišķi samaksājot visus radušos izdevumus.
Interesanti, ka šis Jūdu rakstu mācītājs uzdevis jautājumu - “Ko man darīt, lai iegūtu Mūžīgo dzīvību?” nonāk pie jautājuma “Kurš gan ir mans tuvākais?”. No “vertikāli” uz “horizontāli”. No “bauslības” garīgās formācijas uz žēlastības izpratnes jeb Evaņģēlija atklāsmes piedzīvošanu. “Ej un dari Tu tāpat”, tad iegūsi Mūžīgo dzīvību.
Vēl gribēju piemetināt vien to ar ko es sāku.
Viesnīca jeb mājvieta (citos tulkojumos) ir Baznīca, kas visus pieņem. Likums jeb Bauslība visus nepieņēma.
Piem. 5.Moz.23:2-4
2 Neviens, kam kaunums sadragāts vai kas kastrēts, lai nenāk Tā Kunga draudzē. 3 Neviens, kas ārlaulībā dzimis, lai nenāk Tā Kunga draudzē, pat arī viņa desmitā paaudze lai nenāk Tā Kunga draudzē. 4 Nevienam amonietim un nevienam moābietim nebūs nākt Tā Kunga draudzē, pat viņa desmitā paaudze lai nenāk; tie nemūžam lai nenāk Tā Kunga draudzē,
Ap.d.10:34-35
34 Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: "Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, 35 bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.
Samarietis to atveda uz viesnīcu (mājvietu) un par to rūpējās tur. Jēzus Kristus mūs atved uz draudzi un turpina rūpēties par mūsu vēl tikai pārsieto dvēseli. Tai vēl ir nepieciešama dziedināšana.
Labais pārvaldnieks ir jebkurš apustulis, mācītājs, gans vai cilvēks, kurš nes kādu garīgu atbildību. Tiem Dievs iedeva divus denārijus – Divas Derības. Vecā un Jaunā Derība ir mūsu Dieva dotas un abas nes Dieva raksturu kā monētas ar Ķēniņa attēlu. Tādus denārijus saņēma katrs no mums, lai esam labi pārvaldnieki.
“Ja iztērēsiet no sava, es atlīdzināšu”. Apustuļi daudz iztērēja no sava darbojoties Dieva uzdevumā. Arī vēlākos laikos Baznīctēvi un ticīgie nereti notērēja visu, kas viņiem bija, pat dzīvību. Kad Dievs nāks atpakaļ, tas to noteikti atdos daudzkārt vairāk un ar pārpilnību.
Ej un dari tu tāpat. Nebaidies jautāt kā tas rakstu mācītājs ar savu intuitīvo dziļo nemieru, ka kaut kas līdz galam nelīmējas ar to garīgumu kādā tieku audzināts un Dieva gribu, kuru nereti sajūtu sirds dziļumā. Priecājies, ka esi pagāns vai samarietis, jo tas Tevi identificē ar Kristu un sniedz personisku Evaņģēlija atklāsmi. Neuztraucies, ka esi ceļa malā cietušais, jo Tev ir neiznīkstoša cerība tikt aprūpētam un dziedinātam. Novērtē arī to, ka esi saņēmis “divus denārijus” un piedāvājumu iztērēt no sava, jo Kristus otrajā atnākšanā iegūsi neaprakstāmu atlīdzinājumu – tādu, kas prātā nav nācis un ko acs nav redzējusi.

2013. gada 03. augusts
Mareks Sarnovskis


Pēdējās izmaiņas: Pirmdiena, 05 augusts 2013 16:40
 

Komentāri  

 
0 # Marylou 2017-03-30 19:35
Very great post. I simply stumbled upon your blog and wanted to say
that I have truly loved surfing around your weblog posts.
After all I will be subscribing on your rss feed and I hope you write once more very soon!

Also visit my page - https://www.viagrasansordonnancefr.com/viagra-feminin-avis-canada/: https://www.viagrasansordonnancefr.com/viagra-feminin-avis-canada/
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt
 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt